Kas ir trusis
Trusis ir zīdītājs, no zaķveidīgo kārtas, zaķu dzimtas, trušu ģints. Truši nav grauzēji, tie ir zaķveidīgie. Lai gan daži trušus saukā par zaķiem, tiem tomēr ir pārāk dažādas bioloģiskās īpašības. Tādēļ praktiski zaķi ar trusi nevar sakrustot. Mājas trusi savukārt nevar sapārot ar savvaļas trusi. Par savvaļas trušu dzimteni uzskata Āziju. No turienes tie izplatījās Āfrikā un Eiropā. Savvaļas truši vēl eksistē dažādos Ukrainas apgabalos (Odesas, Hersonas, Nikolajevas), Kaspijas jūras salās. Dzīvodami savvaļā, truši savairojušies Austrālijā, kur tiem nav dabisko ienaidnieku, un kur viņu izskaušanai palīgā gājis pat karaspēks. |  |
Amerikā ir t.s. ūdens un purva savvaļas truši. Tie dzīvo ūdens krātuvju krastos, labi prot peldēt un bīstamos brīžos glābjas ūdenī. Savvaļas trušiem ir ap 20 pasugu. Galvenokārt tie atšķiras ar dzīves vietu. Daži mīt sausos, kalnainos rajonos, citi zemās, purvainās vietās. „Zemieņu” trušiem ir ļoti biezs apmatojums uz ķepām, kas ļauj pielāgoties dzīvei mitrumā. Savvaļā dzīvojošie truši ļoti ātri savairojas un nodara daudz vairāk posta, nekā dod labuma.
Savvaļā truši dzīvo sociālās grupās, kurās ir sava hierarhija un stāvoklis grupā. Tie izmanto skaņas, smaržas un ķermeņa valodu, lai sazinātos. Trušu grupas parasti dzīvo trušu alās. Katrā alā ir vieta atkritumiem, vieta mazuļiem, un vieta gulēšanai. Alu tuneļi atrodas zem zemes un tajos ir vairākas ieejas un izejas, tas darīts speciāli – drošības nolūkos.
Mājas trusis cēlies no Rietumeiropas (Spānijas) un Ziemeļ-rietumāfrikas meža truša. Kaut arī trusis par mājdzīvnieku kļuva samērā nesen, tomēr trušu pieradināšanas pirmsākums meklējams Ķīnā un Spānijā. Jau 6.gs. p.m.ē. ķīniešu filozofs Konfūcijs minēja, ka trušus var upurēt dieviem, kā arī stāstīja par trušu kopšanu.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka trušu pieradināšanas process sākās 2500-1800 g. līdz m.ē. Jau 4500-2500 gados p.m.ē. Pireneju pussalas iedzīvotāji veica savvaļas trušu izķeršanu turēšanai nožogojumos. Tā truši tika pieradināti Spānijā, no kurienes Romas karavīri tos ieveda Itālijā. Romieši trušus turēja īpašos nožogojumos, ko sauca par leporijiem. Garšīgās gaļas dēļ tie tika audzēti un pamazām izplatījās visā pasaulē. Viduslaikos klosteros jau bija pazīstamas vairākas trušu šķirnes.
Pēc Otrā pasaules kara trušiem bija liela nozīme kā gaļas dzīvniekiem, taču mūsdienās trušu audzēšana pārvērtusies vairāk par vaļasprieku. Kā mājas mīluļi bieži vien tiek turēti pundurtruši. Pirmo reizi tie parādījās Vācijā kā mutācijas parsto trušu metienos
Truši ir krēslas dzīvnieki, tas nozīmē, ka viņi aktīvāki ir agrā rītā un krēslā. Mājas truši savvaļā parasti neizdzīvo un trusīša palaišana brīvībā ir trusīša droša nāve. Tāpat nebrīvē turēti zaķi parasti iet bojā.
Savvaļā truši reti nodzīvo līdz 3 gadu vecumam, jo tos iznīcina slimības, plēsīgie putni un zvēri. Nebrīvē truši dzīvo līdz 8-12 gadu vecumam.
Visvecākais reģistrētais trusis ir savvaļas trusis Flopsijs, kuru noķēra 1964.gada 6.augustā Tasmānijā. Viņu turēja mājās. Šis garausis nodzīvoja 18 gadus un 11 mēnešus. 1983.gada jūnijā Flopsijs devās uz labākiem medību laukiem.
